Ir pienākusi pēdējā diena. Pēdējā diena, kad sēžu birojā un blenžu monitorā.

Vēl viens posms dzīvē noslēdzies. Nākošajā nedēļā jau sēdēšu skolas solā un mācīšos. Es neesmu tik ilgi mācījies! Nekad nebūtu domājis, ka tas var tik ļoti pietrūkt.

Iešu uz akrobātikas un paukošanas nodarbībām. Būs arī Ansambļa dziedāšana un tas nozīmē, ka grupai Sūdi būs jaunas kvalitātes vokālajos jautājumos. Starpcitu grupai ir plānots koncerts 12. septembrī Rīgā. Lasīšu lugas un visu pārējo ko līdz šim neesmu lasījis. Darīšu visu to, ko līdz šim neesmu darījis vai esmu darījis kā pašdarbnieks. Paukošana! Varēšu kādu aicināt uz dueli!

Tā teikt jauna pasaulīte man atvērsies un lēnām atverās. Lēnām tā pārņems mani visu apēdīs un kas zin varbūt izspļaus ārā nesagremotu.

Lai dzīvo izglītība un kultūra!!! Tas ir mūsu vienīgais glābiņš!

Izdrukā plakātu!

Replika no uzņemšanas laukuma.

Gaismotājs saka, ja nebūs atejā papīra! Dirsu slaucīšu ar frostu tas man dafiga.

Precīzāk, ja gaismotājam nav papīra viņš zin kur to dabūt.

Filma, ko ilgu laiku nevarēju noskatīties, jo tā mani biedēja. Īsti pat nezinu kāpēc, varbūt Tarkovskis un bailes nesaprast. Tad nu nāca īstais laiks un gribēšana. Iestājeksāmenu laikā arī noskatījos šo filmu, meklēdams idejas vienai etīdei.

Protams, jauki bija dzirdēt vietu filmā, kas ir iesamplēta vienā no 7. stāva dziesmām:

bez nosaukuma

http://www.vimeo.com/4636202

Šodien esmu pilntiesīgs teikt! Pat nezinu ko, laikam visu ko vēlos!!!

Esmu iestājies LKA teātra režisoros!!!!!!!!!! Turklāt vēl budžetā!!!!!!!!

Dzīve ir mainījusies.

Včera bil ja v Bolģeraje.

Streķil ja tam babušku v agaroģe. Babuška takaja milaja. Skazala što v Latvije živjot uže sorok pjaķ ļet no pa latiški gavariķ ņeumejet. Nu vot tak.

Skazala ona što Bolģeraj očeņ krasivij rajona. V Bolģeraj jedut vse iz centra i pļavnieki tože.

Nu vot hažu ja na pļažu a tam parņi bjut v šeju. Hažu s plažoj drugije s čornim džipam bjut v šeju drugim.

Vot kakoj krasivij rajon Bolģeraj v vtornjik!

“Esmu pietiekami gudrs, lai apzinātos - tieksme pēc vienkāršā, pēc primitīvā ir bēgšana manā paša bērnībā. Man nav vajadzīga šī jaunā pasaule, kurā puikas nespēlē futbolu, bet nīkst pie datoriem, kur jaunekļi dodas dienēt armijās nevis tāpēc, ka mīl savu valsti, bet naudas dēļ. Kur meitenes sapņo nevis par ģimeni, bet karjeru. Cilvēces vēsturē nereti bijuši pagrimuma laikmeti. Bet pienāks laiks, un cilvēki atgriezīsies pie dabiskas, nesamākslotas dzīves, kurā tiks cienītas tādas lietas kā gods, skaistums, spēks, vienkāršs fizisks darbs, kur cilvēki svētdienās ies baznīcā un bērni sveicinās vecākus cilvēkus. Ja gribat varat mani uzskatīt par fašistu.”

Rīgas Laiks, jūlijs, 2009

Popularizējot jauno skatuves mākslinieku Zaķi, piedāvāju jums dziesmu no vinja albuma.

Liktenis Bļauj Zaķi Samierinies!